23:44
bija M un bija kārtējā viņa rīme, kuras, starpcitu, vienmēr ar milzu interesi izlasuiespējams, ka ir muļķīgi to uztvert kā viņa pēdējo dzīves gaitu apskatu, bet tā es daru
un bija rindas par akmeni
Uz ceļa ar akmeņiem
Mazs bērns spēlējas
Domā par katru akmeni
Nekur viņš nesteidzas
Viens akmens zem kura
Paslēptas atmiņas sāpīgas
To tur viņš vistālāk
To kustināt negribas
Uz otra viņš apsēdies
Un par mājām to sauc
Ar šo akmeni saistās
Viņam atmiņu daudz
Bet trešo tur rokās
Un ņems to sev līdzi
Jo tajā ir paslēpti
Viņa laimīgie brīži
Pasaulē ir vairāki ceļi
Uz kuriem spēlēties
Bet būs akmens kabatā
Kas liks labo atcerēties
rīmes it kā tik daiļi simboliskas
un reizē - tādas, ka tiešāk vairs nevar būt
nu, tā, ka pāris minūtes paniski rakājos pa visām kastītēm, burciņām, (pelnu)trauciņiem uz sava galda
meklēju balto, gludo akmeni, kas kādreiz pabija O kabatā
atradu
un man liekas, rīt tas akmens nāks ar mani