19:14 - pusī
atcerējos, kā toreiz, pirms viena no skaistākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem mūžā, man dzimtajā galvaspilsētā piesējās vadātājs. iespējams, ka tas nebija nemaz tik slikti, jo jau tad, vēl tiklajā jaunībā, klejodama uzzināju, kur ir Piens, un izšķīros par liktenīgo soli tikt vaļā no savām mīļākajām, noskrandušajām, sarkanajām kedām. salīšana, godīgi sakot, tajā vakarā likās maiga un tematiska (tā pat kā vēlāk koncertā aizmugurē stāvošās meitenes rozā mati), bet vistraumējošākais laikam bija tas tūkstotis domu, kas paspēja izdzīvoties cauri manai galvai aklajā pusotras stundas skrējienā cauri vietām, kurās "es točn nekad neapmaldītos".bet konteksts kāds? nu, jautājums sev - vai es būtu izdomājusi visas tās nesmukās domas arī tad, ja man būtu tāds cilvēks, kā tas šodienas vīrietis- ar GPS un bezgalīgu pacietību uz pasūtījuma?