__________________

Viena no tām dienām, kad gribās izteikt savu viedokli
par visādām tēmām, piemēram, runājot par mūžīgo
eksistenci, dzīvi pēc nāves un ar to saistītajām reliģiskajām figņām,
kas mums tik nav, paradīze, elle, pārdzimšana, nirvāna,
bez pārmetumiem vai uzbraucieniem,
bet, piedodiet, nav tādas paradīzes,
elles un pārdzimšana vispār ir smieklīga, tas pat nav mierinājums,
tu vnk pārstāj eksistēt un kļūsti par pavisam citu būtni,
ar ko tas atšķirās no vienkāršas nomiršanas? Ne ar ko, un nirvāna
ir tā pati nāve, jo kāda jēga būt un neko nejust, neko negribēt? Buda vnk nomira,tā bija viņa nirvāna un budisti iznieko savas dzīves gaidot nāvi,
ja gribi ego nāvi, lūdzu, ir daudz visādu vielu, buy the ticket,
take the ride, bet atšķirībā no budas, tu pēc tam atdzmisti un turpini dzīvot (cerams) saprotot to, ka tukšumā nav jēgas, lai cik tas nebūtu patīkams, tukšums nerada, tam nav mērķu, tas ir bezjēdzīgs,
agrāk vai vēlāk mēs ar to saskarsimies, bet nav jēgas izniekot
savu dzīvi, kas tev ir tikai viena, lai dzīvotu tukšumā, ir milestība,
ir kaislība, ir iespējas, kas ir jāizmanto, ja esi cienīgs sevi
saukt par dzīvu radību.

vienīgā ticamā iespēja dzīvot mūžīgi vai vismaz pāris paaudzēs, imho, ir vienkārši nodot savus gēnus tālāk t.i. radīt pēcnācējus,
gēnu atmiņa n shit, vienīgais mierinājums, ka tas viss ko esi darījis,
centies un kas esi,
nepazudīs līdz ar taviem pelniem dienā, kad nomirsi.

Tādēļ esmu dziļi family-pro cilvēks, tā ir mana reliģija,
teh pēcnācēji. Un es esmu gatavs darīt jebko, lai tos nodrošinātu
ar visu nepieciešamo labai attīstībai, iesēt savas(un partneres) idejas un pārliecības, radīt tos pēc savas līdzības (bībeles reference haha),

bet ne tuvākajos 5-10 gados, protams, ģimene nestrādā, kad tev vēl ir
nepiepildītas ambīcijas, mērķi un nav dzelzsbetona pamats zem kājām,
tas vienkārši ir naivi un egoistiski.
Tev ir sevi jāpiepilda, lai varētu piepildīt savus pēcnācējus.