Dzeru kakao un filozofēju, man vakar ienāca prātā doma, a ja nu mēs jau esam miruši? Kāds saka, ka miršanas brīdi gar acīm pazib visa dzīve(smadzenēs palielināts DMT un vēl šādas tādas ķīmiskās vielas, tobiš zajebis halucigēni par brīvu!), a mošs nevis pazib, bet paiet garām un kad tu esi beidzis iet, tu atkal nomirsti (otrā reize) un tev atkal gar acīm paiet visa tava dzīve un tā atkal un atkal, jo iekš katras "virtuālas realitātes" beigās tiek nosimulēts tas pats, kas pirmajā reizē? Tu pamazām sāc saprast, ka tas viss jau ir bijis, ar vien biežāk pamani "enkurus" kurus zemapziņas līmenī esi atstājis aiz sevis, tu zini cik ir laiks, bez ieskatīšanās pulkstenī, tu redzi to, kas vēl nav noticis u.tml.
Un tad beidzot, tu saproti, ka esi jau miris un izlauzies brīvībā! A bet kur? Kādā no neskaitāmajiem sapņiem kurus esi piedzīvojis dzīves laikā?
Anyway šī nav mana favorītākā teorija, so nvm, jātaisās uz mājām..bļjad, uz "lekcijām".