[š]amie staigās pa autostāvietu vemstīdamies, kā vecas večas, kas aizrijušās ar savu gūžas kaulu, what the fuck?
Ak, dievi, šādi smējies es nebiju tik ilgi, ka izrādījos paspējis jau aizmirst, ka vispār spēju tā smieties. Un, jā, visā tajā gaļas padarīšanā ir kaut kas nedaudz pretīgs. Dažreiz - visnotaļ daudz.
Tā viņš i' Vakar, kad braucu uz vakarskolu kamēr mans kunģis, ar asarām uz vaigiem, mēģināja sagremot tos atkritumus, man priekšā sēdēja tāda tante ar blondiem matiem, es jau sākot no Stockman pieturas, sāku iztēloties kā es palēlināti apvemju jamās gaišo cekuli un kā viņa palēlināti lec augšā un skrien prom, apstājās noskurinās kā suns un sāk vemt, blakus sēdētājs pieplok pie stikla, vispārēja panika, es prosta sāku smieties, ja man kāds pajautātu, OI par ko ņirdz? Es atbildētu, "Well, es te nedaudz pafantazēju kā būtu novemt priekšā sēdošās tantes galvu", ā skaidrs... vecā pagriežās pret mani, "Ti čo? AHUJEL?!".
Ak, jel. Es nezinu, kas mani šobrīd iraid apsēdis, taču pēc teksta izlasīšanas prātā tūliņ uzbūrās nākamā aina - jūtot, ka kuņģis spītīgi atsakās paturēt sevī to parodiju par gaļu, piebikstīt pie pleca kādam izcili pretīgam homo sapiens eksemplāram, vislabāk - treniņtērpa izdaiļotam un skūtam līdz galvaskausa virsmai, un, kad tas, puspagriezies, apjautājas kā līdzīgi tevis jau pieminētajai frāzei, iešļākt viņa fizionomijā visu pussagremotās gaļas un kuņģa sulas veidoto masu. Ak, jel. Mana fantāzija mēdz būt slima, taču tā reti ir tik prasti riebīga.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vakar, kad braucu uz vakarskolu kamēr mans kunģis, ar asarām uz vaigiem, mēģināja sagremot tos atkritumus, man priekšā sēdēja tāda tante ar blondiem matiem, es jau sākot no Stockman pieturas, sāku iztēloties kā es palēlināti apvemju jamās gaišo cekuli un kā viņa palēlināti lec augšā un skrien prom, apstājās noskurinās kā suns un sāk vemt, blakus sēdētājs pieplok pie stikla, vispārēja panika, es prosta sāku smieties, ja man kāds pajautātu, OI par ko ņirdz? Es atbildētu, "Well, es te nedaudz pafantazēju kā būtu novemt priekšā sēdošās tantes galvu", ā skaidrs... vecā pagriežās pret mani, "Ti čo? AHUJEL?!".
Es nezinu, kas mani šobrīd iraid apsēdis, taču pēc teksta izlasīšanas prātā tūliņ uzbūrās nākamā aina - jūtot, ka kuņģis spītīgi atsakās paturēt sevī to parodiju par gaļu, piebikstīt pie pleca kādam izcili pretīgam homo sapiens eksemplāram, vislabāk - treniņtērpa izdaiļotam un skūtam līdz galvaskausa virsmai, un, kad tas, puspagriezies, apjautājas kā līdzīgi tevis jau pieminētajai frāzei, iešļākt viņa fizionomijā visu pussagremotās gaļas un kuņģa sulas veidoto masu.
Ak, jel. Mana fantāzija mēdz būt slima, taču tā reti ir tik prasti riebīga.