__________________

Šonedēļ man seko nelaime pēc nelaimes, nerunājot par to, ka mana diena tiek pavadīta darbā un TAD skolā,
es vēl mostos pirms nozvana modinātājs un sātanisku iemeslu dēļ, mans miegs apraujas tik kādu stundu vai pus
no īstā celšanās laika, nu labi, es aizeju atpakaļ gulēt, un kad nozvana modinātājs, miegs ir 9x
spēcīgāks nekā pirms tam ,

atliek tik ripināties pa gultu kā agonijā, mēģinot saņemties, lai celtos
un ietu pelnīt naudu kādam citam, jo savu algu, kaut gan tā ir pāri vidējam līmenim, es par algu
nespēju nosaukt, tas man vairāk atgādina kaut kādu devu, kas nodrošina tavu dzīvotspēju līdz
nākamajai algas dienai, sākumā viss ir labi, tu saņem pirmo algu un nopērc sev kaut ko JAUKU,
vēlāk ir..tas kas parasti ir darba klasei, nodzeršanās, tripošana un destruktīva rīcība, kas nekad
nenoved ne pie kā laba. Pie kā es paliku? Ah, jā, un vienmēr ir tā, ka ripinoties pa gultu un mēģinot
atvērt acis kuras turas ciet kā it visas durvis manā dzīvē, vienā brīdī pazūd mans kontakts ar
realitāti un es atslēdzos uz kādām 15-20min, atveru acis un redzu, ka jau kavēju, protams, steigā tiek
aizmirsts lietussargs un pa ceļam uz darbu es dabonu aukstu dušu.

Šajā brīdī pie manis pienāk menedžere un iedod jaunu darba uzdevumu, kas? Kā lūdzu? Man arī ir jāstrādā?!
Well, I'd never!

Work is the curse of the Working class
Oscar Wilde