__________________

Nepietiek ar to ka ~6:00am, pie loga klauvē pastnieks ar manu paciņu no Amsterdamas,
suka, kaķis, jau no ~5:00am ārda laukā plauktus un kaimiņu sunis rej it kā viņam kāds laupītu
jaunavību, viss, es pametu šīs mājas, kas par daudz tas par daudz.

Darbā arī, tik tikko nets parādījās, tas man iemācīja, ka kāds mp3 arī ir jātur uz cietā diska,
lai šādos gadījumos trulli nebūtu jāsēž kabinetā un jauklausās kolēģes žāvās lasot
virspusējas ziņas avīzē 5min.

Es gulēju zālē, kas bija pārāk zaļa un lūkojos debesīs, kuras bija pārāk zilas,
mākoņos zīmēdams mana haotiskā prāta bildes, fonā dzirdama bija stikla plīšana
un mēbeļu gāzšana, bet es klausījos dabā, pagriezos uz sāniem - pie dobes, un sāku runāt ar
tur atrasta mazdzīvnieka galvaskausa pieres daļu, pamazām tur izveidojās seja, kas tīksmaini
smaidīja man pretīm, fonā bija redzama puķe kuras zieds stiepās uz debesīm, kā
pilēdams nost no griestiem.
Es zināju kā šī pasaule radās un kapēc, es zināju atbildes uz visiem jautājumiem, es biju viss.
Bija doma iet glābt manus kolēģus, kuri, man likās, jau bija miruši un gulēja
sabradātas mājas gruvešos, es piecēlos, bet nē, ko nu vairs, uzgūlos uz dārza galda
un manā galvā sāka veidoties mūzika, kaimiņa āmurs, suņu rejas, balsis, viss
savienojās un bija radusies kompozīcija. Tomēr,
Es piecēlos, aizslāju līdz dārza mājiņai, uz kuru bailīgi lūkojās abi kaķi, pārmetot ar
krustu, ko līdz es pagāju garām un iegāju iekšā,
vienā stūrī blakus šņabja pudelei gulēja kolēģis numur viens, novēmies kā cūka, nenoskaidrotu
iemeslu dēļ, otrs kolēģis gulēja viesistabā, starp saplēstām vāzēm, norauktiem aizskariem
un saliegtām loga štangām, uz grīdas bija viss, ko vien varēja nomest, TV, telefoni,
es biju nonācies kara laukā, ziemassvētku kaujas, dzeloņstieples, pret-tanku ķekari,
kolēģis, smaidīgs, gulēja gultā, apmierināts ar pilnīgi izārdīto māju un runāja par
http://imdb.com/title/tt0120669/ un hoteli pašās filmas beigās.

Trešais kolēģis bija ielīdis bērnistabā un atslēdzies bērnu gultiņā, blakus paņēmis
plīša lāčīti - nomodā mēs viņu redzējām tikai nākamajā rītā..

Es pametu šo zvērudārzu un izgāju laukā, nonācu līdz pamestai mājai un lūkojos tās stiklos,
mans atspulgs mani ķircināja.