__________________

Amused - par ko? Taču ne jau par manu sākotnējo izteikumu par narkomāniem pēdiņās, es ceru. Nepārproti arī Tu - man ir gluži vienalga, ka Tu smēķē marihuānu, un būs vienalga tik ilgi, līdz man tas nesāks traucēt, kas, pieņemu, arī nenotiks. Mana nostāja šajā jautājumā ir pavisam vienkārša, kā divi reiz divi - šādas recreational metodes man šķiet bezjēdzīgas un derdzīgas, as simple as that, jā, tam visam ir piejaukta mana personiskā nepatika un subjektīvie viedokļi; es uzskatu, ka ir zem cilvēka kā domājošas būtnes goda apreibināties un lidināties savā ķīmiskajā paradīzē, pārstājot būt spējīgam kontrolēt un izprast savas domas, izjūtas un savu vietu realitātē; šeit es nerunāju tikai par zāli, bet par visa veida gļukozoīdajām substancēm kopumā, sākot ar maģiskajām sēnēm un beidzot ar attiecīgu sintētiku. Narkotikas vārda tiešajā nozīmē, kā opiāti u.c., manuprāt, vispār nav apspriešanas vērts temats. Turklāt, sabiedrībā jau tā ir pārlieku daudz alkohola pielūdzēju, ar kuriem cīnīties ir teju bezjēdzīgi, lai vajadzētu vēl šajā mēslu bedrē iepludināt arī cita veida reibumā esošos un par to pat nesatraukties, freedom of act and thought, kā tad. Šodienas sabiedrība ir pārlieku stulba, lai tai visai dotu pilnīgu brīvību, no kuras tā vienā mirklī radītu pilnīgu teroru; līdz ar to, jo lielāka (un konstruktīvāka - ne tikai plakāti un gudras runas, un retu reizi kāds miegains pretnarkotiku reids) pretestība tiktu izvērsta pret visu, kas noņem bremzes jau tā ne sevišķi stabilajiem cilvēku prātiņiem, jo labāk būtu - vismaz tiem, kuriem doma par šādu fana havošanu nesagādā nekādu patiku.

Ar savu pretapreibināšanās nostāju es nekādā ziņā neapreibinos, es nestaigāju apkārt, dalīdams bukletus vai ar kaklā pakārtiem uzrakstiem. Tie vienkārši ir mani uzskati, kurus man nav kauna deklarēt, ja tie no manis tiek prasīti.