Nevaru noticēt, ka man patīk tas, ko redzu arā pa logu - sniegs.. Noliku dēliņu čučēt. Esu pa pāris dieniņām pieradinājusi viņu, čucēt liekot, pie Dūdieviņa. Tāda mieriga smuka dziesmiņa. Nepaspēj līdz galam ne noskanēt, ka mazais jau aizmidzis ciešā miedziņā! :) Neesu vēl degunu laukā pabāzusi, nez kāc i - auksc vai slilc laukā, bet bija tāda doma.. kad mazais uzmodīsies, iziet laukā pastaigāties. Kompānijas gan nau, bet ar mazo divatā arī ne vainas nau.. var padomāt un pasapņot atvērtām acīm savā nodabā. Jocīgi, ka šitāds mierīgs un sniegains laiks baigās atmiņas uzjundī (dīvains vārds).. īpaši vakarā, kad uz ielām lampas ieslēdzas un tā mierīgi snieg, lielām pārslām, kad viss izskatās nevis balts, bet siltās dzeltenās un maigi rožainās krāsās visas ielas izkrāsojas.. tad sežu un atceros viskauko jauku, kas kādreiz bijis..

P.S. Būs kādreiz dūdieviņam tekstu jāiemācās.. varbut, kādreiz nebūs jaliek dziesmu ksanēt, bet pati varēšu nodziedāt :)

DŪDIEVIŅŠ

Dūdieviņ, dūdieviņ, ūdeņu dūdiniek, sadūdo lietu,
Gulgaina sudraba dūmakā plūdini dūmaļo rietu,
Šalcošām šļakatām pārskalo liedagu, pārsijā kāpas,
Pārzūzo dūksnāju, donī zem zieda guļ mana melna sāpe.

Dūdieviņ, dūdieviņ, dod dūnas gaišumu vakara vēdām,
Visu manu rūgtumu dūkodams aizšūpo spārngalu vēdās,
Kā tava atspulga pārplaiksna ūdeņus vilnājā zūdot,
Dūdiniek, pelēkais tārtiņ, mans dūdieviņ, pagaisīs grūtums.

Šalcošām šļakatām pārskalo liedagu, pārsijā kāpas,
Pārzūzo dūksnāju, donī zem zieda guļ mana melna sāpe.
Kā tava atspulga pārplaiksna ūdeņus vilnājā zūdot,
Dūdiniek, pelēkais tārtiņ, mans dūdieviņ, pagaisīs grūtums.

Dūdieviņ, dūdieviņ, ūdeņu dūdiniek, sadūdo lietu,
Gulgaina sudraba dūmakā plūdini dūmaļo rietu,
Šalcošām šļakatām pārskalo liedagu, pārsijā kāpas,
Pārzūzo dūksnāju, donī zem zieda guļ mana melna sāpe.