Laikam, pārāk skaista man tā dzīve, ka ik pa laikam, pieķeru sevi pie domas, ka ilgojos pēc pagātnes aizraujošajiem piedzīvojumiem un piedzīvotājiem…
Garlaicīgi man tā, ar pieaugušo problēmām dzīvot.

Čau. Vienkārši čau.

Beidzot ir riktīgs karstums atkal. Guļu saulītē & vienkārši nedaru neko. Vēlāk kad atdzisīs gaiss būs jāiziet riņķī ar Betiju & jāizkustina kājas.
Nav īsti jo rakstīt.. šodien kaut kāds bēdīgs garīgais. Nezinu kāpēc. Bez iemesla. Bet diena skaista.

Nevaru sagaidīt kad ieraksim “jauno” baseinu dārzā. Tad gulēšu uz piepūšamā matrača & mērcēšanās kājas ūdentiņā.

Viņa vairs nav. Vienkārši nav. Viņam vairs nesāp, viņam vairs nav jābaidās, viņa vienkārši vairs nav.
Rīt bēres. Visu esam sagatavojuši. Būs skaisti. Ļoti personiski. Sāpīgi.
Un tad iestāsies miers.

Rīt uz bērēm, sestdien uz vēl vienām bērēm… un šodien aizgāja arī Marenas tētis…
Ļoti skumjš pavasaris.

Laikam jāiet pie daktera pēc nomierinošām tabletītēm. Vācos. Nenormāli. Sirds lūzt skatoties kā marco mēģina savākties un kā Robins raud un pārdzīvo… nu kā lai es palieku stipra un palīdzu viņiem, ja man arī tik nenormāli skumji?!

Vakar Marco savam tēvam acīs pateica, ka tas viss nav briesmīgs murgs, ka tā ir realitāte un, ka viņš drīz nomirs. Viņš viss ir pilns ar vēzi. Par vēlu… viņu vairs nevar neviens izglābt. Tikai sāpes mazināt. Helmuts to jau bija jutis, bet nebija vēl realizējis un pavisam noteikti vēl nav gatavs pamest mūsu pasauli. Viņam bija vēl tik ļoti daudz plānu! Labi, ka es tur nebiju. Tas mani būtu pilnībā salauzis.

Man pavisam noteikti vajag kaut kādas ļoti jaudīgas pohuj-tabletes.

Vakar vakarā, kad pārnācu no sporta, izgāju vēl riņķīti ar Betiju pastaigāt. Marco arī nāca līdzi.
Vins man pastāstīja kāda ir situācija slimnīcā ar viņa tēvu. 💔 negribu pat iedomāties kā viņš jūtas. Un apbrīnoju kā viņš var izolēt savu sāpi un koncentrēties uz darbu.
Šodien Helmūtu atkal operē. Viņam mugurkaulā tiek likta metāla plāksne kas tur kopā muguru, jo pirms pāris dienām tika izņemti metastāzēm saēstie skriemeļi dēļ kuriem viņam bija nenormālās sāpes. Bet neskatoties uz to… viena plauša gandrīz vispār vairs nedarbojas jo ir pilna ar vēzi un mugurkauls arī. Tas ir visur! Viņa vēzis. Un viņam esot atlikušas DIENAS. Nevis mēneši, nevis nedēļas - DIENAS!!!

Kāpēc vislabākajiem cilvēkiem ir tik ātri mūs jāpamet?! Helmuts nav vēl gatavs aiziet. Viņam bija plāni pensijai. Un vins gribēja pavadīt tik daudz laika ar mazbērniem!
Kā lai es to visu paskaidroju Robinam?! Viņš gandrīz katru dienu prasa, kad varēs atkal apciemot vectētiņu slimnīcā. Robins zin, ka viņam ir vēzis. Vins zin, ka tas vairs nav ārstējams. Bet vins arī tic ka opis vēl kādu laiku dzīvos mājās.


Kārtējo reizi ceru uz brīnumu.

Bijām Lv pa Lieldienām. Bija negaidīti forši. Itkā visu plānoti pat paspēju. Ar tēvu daudz laika pavadījām, ar Līgu un meitenēm arī sanāca paciemoties. Mammu gan tikai divreiz satiku un kad biju laukos, bija sajūta ka viņa speciāli atkal izvairās no mums, bet nu gan jau ka man tikai tā liekas. Tēvs gan pilnīgi izmainījies uz “labo pusi”. Mierīgāks un jaukāks palicis.
Un Agnesei nu jau 4 bērni. Un Kasparam arī beidzot SAVS dēliņš! Vēl jo projām neticās! Man tāds prieks par viņiem!!!

Nu jā… bet tagad jau nedēļu kā atkal esmu atpakaļ Vācijā. Rīt atsāksies Robinam un Raienam skola… man rit pārbāzta darbadiena, bet ārā tik pretīgs, ka tāpat nebūtu nekā labāka ko darīt.

Negribas iet vēl gulēt, jo tad pamodīšos rītdienā. Man patīk vakaros būt vienai ar savām domām.
Dažreiz man ir tāds sajūta, ka te tomēr kāds to visu vēl lasa…

…runājot par lasīšanu! Latvijā saņēmos “tīrīt” savu milzīgo skapi no veciem krāmiem, lai vasarā var nodedzināt. Tadas senas lietas atradu! Kaudzēm vēstules un fotogrāfijas un vecās dienasgrāmatas… tādas dīvainas atmiņas uzjundīja! Ļoti daudz ko izmetu, pat neatvērtu lai pārlasītu. Bet dienasgrāmatas un fotogrāfijas gan paturēju, lai ir ko vasarā palasīt. Un Raiena pirmās drēbītes atradu.. tās gan līdzi paņēmu.

Man nesen noņēma breketes. Tagad man ir skaisti taisni zobi. Nevaru vien beigt priecāties. :) Vēl tikai rēķinu jasamaksā. 3500€ tas prieks man izmaksāja.

Šogad neparasts gads. Laikam pirmo reizi visu 14 gadu laikā abi vecāki būs viena gada laikā ciemojušies Vācijā. Mārai izdevās mammu pierunāt uz Ziemassvetikeim atlidot ciemos. Īstenībā skumīgi ja tā padomā: mammu ir JĀPIERUNĀ atlidot apciemot bērnus un mazbērnus. Pēdējo reizi viņa bija te pirms 6 gadiem uz manām kāzām.

Meklēju darbu. Vienalga vai pilnu vai pusslodzes. Tikai tāpēc, ka gribu sev kolēģus un Ziemassvētku balli un tadas normālas lietas, kas citiem liekas muļķīgas.
Biju uz pāris darba pārrunām… viena vieta lielas daudzsološa. Nākamnedēļ aiziešu uz pāris pārbaudes dienām pastrādāt. Tad jau redzēs.


Vairāk laikam pagaidām nav ko rakstīt… bieži domāju par pagātni.. tad skumīgi paliek, jo domāju kā būtu bijis ja es būtu rīkojusies savādāk..

Tūlīt man atkal jau būs dzimšanas diena. Man patīk dzimšanas dienas. Man nepatīk, ka man būs jau 36.

Es esmu nogurusi.
Nogurusi spodrināt savu karmu,
nogurusi ticēt labajam katrā cilvēkā,
nogurusi censties visiem palīdzēt…

Man tāda sajūta, ka palīdzot citiem es daru pāri savai ģimeni. Īpaši vīram.

Vnk viss kaitina un dusmas nāk virsū.. Varbūt, ka tam ir kāds sakars ar rudeni un vēso laiku laukā, un pelēkajam debesīm. Bet varbūt, ka es beidzot vairāk sākšu klausīties uz savu veselo saprātu.

Es nevaru palīdzēt cilvēkiem, kuri palīdzību negrib… nē, nepareizi. Palīdzību grib, un kā vēl! Bet negrib paši neko lietas labā darīt. Grib, lai viss tiek pasniegts gatavs uz zelta paplātes.