Es esmu nogurusi.
Nogurusi spodrināt savu karmu,
nogurusi ticēt labajam katrā cilvēkā,
nogurusi censties visiem palīdzēt…

Man tāda sajūta, ka palīdzot citiem es daru pāri savai ģimeni. Īpaši vīram.

Vnk viss kaitina un dusmas nāk virsū.. Varbūt, ka tam ir kāds sakars ar rudeni un vēso laiku laukā, un pelēkajam debesīm. Bet varbūt, ka es beidzot vairāk sākšu klausīties uz savu veselo saprātu.

Es nevaru palīdzēt cilvēkiem, kuri palīdzību negrib… nē, nepareizi. Palīdzību grib, un kā vēl! Bet negrib paši neko lietas labā darīt. Grib, lai viss tiek pasniegts gatavs uz zelta paplātes.