"Lai atrastu īpašu cilvēku ir vajadzīga viena minūte. Lai iepazītu - stunda. Lai iemīlētu - nedēļa...bet lai aizmirstu - viss mūžš!!!" =o/
Kaut es varētu tam nepiekrist, bet arī man sirsniņā tup viens mīļš kretīns, kurš negrib aizmirsties, lai kā es to pūlētos izdarīt!!! Viņš vakar pat sāka, pēc ilgiem laikiem, pīxtināties - tieši tad, kad kādu laiciņu jau par viņu nedomāju... =o(
Un tagad atkal visu laiku domāju tikai par viņu...ko viņš dara? Ko domā? Kad viņu satikšu un ko tad viņam teikšu? Blin...man tā gribās viņam pazvanīt, un kā agrāk, stundām ilgi runāties un sapņot kā b1us, kad viņš būs blakus...
Ko esmu nodarījusi, ka viņš nevar par mani aimirst un likt mani mierā? Ko esmu nodarījusi, ka nevaru viņu aimirst un justies labi ar citu jauku cilvēku? Kāpēc viņam esmu tā pieķērusies??? Par ko man tāc sods (ui, tas jau izklausījās kā ziepenē!!!)???