Apriebušies neizpaliekošie vakara kašķi un neuzticēšanās...apriebies pārdzīvot un raudāt! Tas viss jau sāk kļūt par normu!!! Kāpēc es to nevaru mainīt, kāpēc es to negribu izbeigt? Vai tiešam es pie tā jau sāku pierast?
Tam visam vēl klāt aizdomas, ka ir zaudēc kaukas mīļš un tuvs...kas klusē un ignorē dotos signālus un palīdzības saucienus!!!
Kāpēc viss ir tieši tā? Kāpēc ir tieši tā kā tas ir tagad? Kur ir mans eņģelis, kad es viņu saucu? Ko esu nodarījusi savam sargeņģelim, ka viņš no manis ir novērsies? :(