Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Reti, kad gadās, bet ir tās reizes, kad gribās, lai brīvdienas nebeidzas. Man liekas tāda pilnīgas atelpas nedēļas nogala man kādu laiku nebija bijusi. Visu laiku savādāk sanāk, ka ir ballītes, kas vienkārši ņem un iztukšo, un beigās vajag tikai atelpu. Bet šajās pavisam cits dzīves sapars, miers un klusums, klusums un miers. Tas tā sacīt deva jaunu dzīves spērienu. Vispār diena bija tāda, ka varētu kādam nozagt kaut kādu klubkrēslu, aizstaigāt līdz Doma laukumam, un nolikt viņu tur. Atrast kādu blondīni un tumšmati, vienai iedot salmu kleitu un nelielu bāriņu, lai kokosriekstā taisa pina koladas, kamēr otra varētu spēlēt kaut ko fonā uz kādas mazas ģitāriņas. Labi, tas jau aiziet pālrāk neveselīgā fantāzijā.

Tikmēr pašām radās izcils radošais spēks, kāds sen nav gadījies. Protams nekas netika izdarīts, jo slinkums par spīti visam ņem virsroku. Pareizāk sakot – chill. Nezinu kāpēc gan. Vēl es sāku secināt, ka es mājās sēdēt nedrīkstu, jo tur man liekas, ka man klaut ko sagribās un es ēdu. Man liekas, ka es esmu kā meitene seriālā, kuru ir pametis džeks un viņa stumj māgā. Bet es domāju, tas ar laiku pāries. Vismaz man atliek tikai cerēt, ka tas ar laiku pāries kādreiz vismaz. Savādāk es ripināšos pa dzīvi uz priekšu.

Bet labi, galvenais secinājums ir tāds, ka sen nebija tik ļoti negribējies pirmdienu tīri tapēc, ka ir patīkami labs atslābums no visas dzīves.