Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

spike:

Man liekas,ka es gaidu, kaut ko intresantu, bet nezinu ko. Kaut kā nevaru nekādi atgriezties pēc lieldienu izbaraukumu normālās ikdienas gaitās. Kaut kā mājās neko darīt negribās. Un patiesībā tikai šodien tā mierīgi izgulējos, lai gūtu mieru un atelpu. Kaut kā laikam lauku gaiss manām rīdzinieka asinīm ir kā toksīns, no kura vajag mazliet attiet.
Bet savādāk vēlos tikai sacīt,ka dzīve ir skaista un viss ir labi. Pāris dzīves neskaidrība,kurām gan jau lemts pazust un tas arī viss.
Vispārtīgi laikam saku, ka mani maz kas dzīvē pa īstam satrauc, kam janotiek tas notiksies, kam nav lemts tam nav lemts. Lai gan par šo jau esmu runājis un tā arī neesmu izdomājis vai es ticu liktenim vai nē, jo kaut kā baigi negribās domāt un ticēt tam, ka viss jau man ir nolemts, un es esmu tāda bumbiņa, kas ripo pa savu trubu ar naivu ilūziju, ka kaut ko var mainīt, bet patiesībā nevar. Ka jau vienā jaunā gadā pie kāršu partijas nosecināju, ka es vairāk ticu tam, ka mums tiek piespēlētas dažādas situācijas un iespējas, bet tas kā mēs viņas izmantojam tas jau ir mūsu pašu rokās. Vienmēr protams tas mani noved pie domas vai es izmantoju visas savas iespējas. Bet godīgi sakot laikam jau nē. Bet cerība uz to,ka viss nav zaudētēts.
Bet vispār tas man pēkšņi atgādināja, ka man nav tāda vienota gala mērķā pēc kā tiekties. Velns kaut kā ar visu to augstskolas pabeigšanu viss tā arī beidzās, ka nekā nebeidzās. Kāpēc es nespēju sev izdomāt mērķi. Lūk te es varu vainot likteni. Vai arī audzināšanu, es sen esmu nonācis pie secinājuma, ka pie visa var vainot audzināšanu. Vai arī viņas iztrūkumu.
Labi vairāk jau tiešām bija doma par to,ka nevaru izdomāt cik labi vai slikti būtu tas,ja mūsu vietā visu izlemtu liktenis, tas noņem to atbildības slogu no pleciem par izdaritajiem lēmumiem. Un nezinu vai es to īsti gribētu.

p.s. tas tā par twitteri mazliet http://current.com/items/89891774/supernews_twouble_with_twitters.htm