Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

spike:

Lūk, šodien es sev esmu atradis himnu, kas raksturo mani, kad es nonāku pārdomās par dzīvi. Laikam nekad nav sanācis te to paust. Vai arī ,kas to vairs atceras, bet viennozīmīgi, ja kāds kādreiz vēlas zināt kā es jūtos, kad man uznāk pārdomas, un kā es izjūtu pasauli sev apkārt. Tad ziniet, ka to iemieso tādā dziesma kā Iggy Pop - Passenger. Gan noskaņa, gan arī vārdi. Eh kaut kā rodas lieka pārdomas kāpēc mani tas panks uzrunā tik labi.
Man liekas, ka man patīk kā tas iemieso ,ka ja man ir pārdomas un dzīves apdomas posms, es nejūtos nekam piesiets. Tiešām skats no alas. Bet tā ir dīvaina parādība manī, ka es varu pieķerties ar sirdi un dvēseli un personificēt ar sevi, bet nākamajā, es atkal iesēžos savā pasažiera sēdeklītī un skatos, kā viss plūst un notiek. Nav emociju, un nav saistības. Patiesībā iekšēji sirreāla sajūta. Bet parasti palīdz pārdomāt lietas un vērtības. Laikam tas ir tas, ko sauc paskatīties uz sevi no malas. Laikam jau nav tā, ka es izdarītos secinājumus arī savā dzīvē realizēju. Bet ir tā tendence redzēt visu un izlaist caur pāris dzīves skatījumu prizmām. Bet beigās nereti nākas atdzīt, ka kaut kur along the way sevi kā īstu es esmu pazaudējis. Laikam jau par daudz maskas. Kuras nezinu kāpēc esmu sācis valkāt. Lūk, tie ir tie brīži, kad man dzīvē būtu interesanti parunāt ar kādu psihologu, jo man liekas, ka es esmu kinda fucked up.
Un man ir neskaitāmas lietas tādas, jo es tiešām mīlu Rīgu, bet ir brīži, kad man viņa saliekas tik mazs zoo dārzs, ka gribas vienkārši izskriet cauri pasaulei un redzēt, kas tur notiekas, visur un detaļās. Bet tad mani sāk mākt aizdomas, kad tad man visa pasaule liksies maza. Un ko tad ?
Lūk. Vispār man patīk šī šīsdienas atklāsme par to passenger daļu savā dzīvē. Malacis Andrej ej paņem pīrādziņu no plaukta.