Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

spike:

Man liekas, ka vispār mēs izaugot beidzam sapņot. Un es īsti nesaprotu kāpēc. Vispār tīri praktiski un loģiski šādu secinājumu es izdaru skatoties uz sevi.
Kas ar mani notika? Es kādreiz taču sapņoju par lietām, kaut kādām muļķīgām un neiespējamām.Bet sapņi taču ir tādi ir un galu galā ,kas ir neiespējami ? Robežas radam un veidojam tikai mēs paši ! Teiksim kaut vai par to, ka es varētu kļūt rock stars, kas patiesībā ir kaut kas tāds kur vismaz es kaut ko esmu pasācis darīt.
Labi vēl aizvien muzicēju un darbojos, bet ar pavisam nepareizu sparu. Kādreiz atskrēju mājās un ķēros pie savas neilona stīgotās ģitāriņas un mēģināju spēlēt metallica nothing elese matters. Man liekas, ka ar to sāk visi dēļ pateicīgā intro. Bet ,lūk, skrēju darīju un ņēmos. Bet kas ir tagad savelkos mājās ieslienu sēžamajā un secinu, ka tomēr ērtāk ir skatīties filmu un neko nedarīt. Nepārprotiet kino man ir kaisle. Palīdz mukt no realitātes.
Bet bija sapņi par aktiermākslu, bet kaut kā tā izdevība neradās, kur to realizēt. Un uz kultūras akadēmiju studēt negāju. Labi es kultūras vēsturē būtu izgāzies kā veca sēta, un mani nepieņemtu. Bet varēju taču kaut ko meklēt, kaut kur iesaistīties utt. Bet kaut kā man tas nesanāca. Par maz izdarības vai ticības saviem spēkiem, tas laikam man vēl ir jāizdomā, bet viennozīmīgi viens no šiem diviem.
Un vispār kaut kā nelabi mēs visi izaugam no tiem bērnišķajiem sapņiem un paliekam par ikdienas darboņiem. Neticu, ka kāds bērnībā sapņoja par grāmatveža, revidenta, jurista, žurnālista, reklāmista vai kādu citu no šīm lietām. Visiem taču bija sapnis un vēlme pēc kā vairāk. Es nesaprotu, kad mēs no tā izaugam.
Tagad jau arī varētu, katru nolikto santīmu atlikt, nopirkt sapņu instrumentu, knibināties uz papīra lapiņām un rakstīt dziesmu vārdus lapiņām, kas nu gadās. Dzīvot ar minimumu, un ēst pieticīgi. Ar domu visu sapnī, un būs labi, kad sapnis piepildīts. Vai arī pie velna degt ar to elles ugunīs.
Bet kaut kā nē tomēr dzīves komfortiņš prasās. Prasās ,lai ir ērti un labi. Un pēc tam tikai tas sapnis. Laikam jau tas atšķir tos cilvēkus, kas kaut ko sasniedz no tiem, kas nesasniedz. Tā spēja nodoties idejai un sapņiem. Un atstāt triviālo attaisnojumu par dzīves grūtībām aiz muguras. Labi tas, ka visiem starta pozīcija šajā dzīvē nav vienāda tas ir pavisam cits stāsts, bet tomēr visu var mainīt un visu var izdarīt. Var taču dzīvot sapnim !? Vai arī tas ir galējis ideālisms ?
Laikam jau vieglāk ir dzīvot bez sapņa. Katrā ziņā vieglāk ir dzīvot pēc sabiedrības iekārtām un normām. Viss pēc standartiem, lai tētim un māmiņai prieks un pašam resns māgs. Bet laikam jau sapņojot šāds princips atkrīt kā tāds, jo mērķis ir mainīt un realizēt ko tādu, kas nav. Kaut vai savā dzīvē! Pavīdēja galvā doma, žēl, ka nepazīstu kāda mūziķa atvasi un viņa vecākus interesanti par šādām lietām izrunāties būtu. Laikam parunāties, bet pazīstot sevi - izrunāties!
Bet tas, ka es vairs nesapņoju man nepatīk. Labi aizvien visās jomās esmu ideālists, bet sen jau vairs neesmu naivs. Tikai, liekas, ja neiet uz to ideālu, tad nav jēgas vispār kaut kur iet. Vispār secinu, ka es varētu vienā brīdī pāraugt par perfekcionistu. Bet pagaidām ideāli un vīzijas.
Kāpēc mēs beidzam sapņot, bet paliekam dzīves realitātē, kā mazi susuri, kas atraduši riņķi pa kuru skraidīt, un aizmirstam par to, ka ārpusē ir kas lielāks ?