Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

spike:

Nu, lūk, turoties pie sava grafika un sadalījuma. Ko nu kad rakstu šodien ēteriskā lieta gudrība?
Tā, lūk, secinu, ka tas ir interesants vārds un kas tad īsti ir tas, kas padara vienu vai otru gudru, bet citu par muļķi?
Labi, ja mēs pieejam lietai klasiski tad pēc idejas muļķis bija tas ,kurš nemācījās, bet tas, kurš mācījās un dabūja labas atzīmes ir gudrs. Bet ja mēs attīstām dzīves ritulīti tālāk tad gudrais, sēž ofisiņā un klabina aldziņu, kamēr muļķis kādu biznesiņu noorganizējis, un kuļ naudu. Vai tas padara situāciju otrādu ? Kā tas sanāk, ka tas, kurš prevail in life tomēr ir tas gudrais nevis otrādi.
Teiksim, ja es skolā izklaidējos un baudu dzīvi nevis mācos. Vai tas mani padara par muļķi ? Jo manas atzīmes tika labi to neatspoguļo? Bet es gūstu dzīves pieredzi un vilšanās, priekus un piedzīvojumus, kas man vēlāk nav nepieciešami. Līdz ar to es arī nenoraujos no ķēdes tālākajā nākotnē.
Dauzoties pa sētu un dabūjot pa galvu, es taču arī kļūstu street smart, un saprotu, ka uz jautājumu „ej pacan daj 10 santim” atbildot „pasol nahuj churka” es neesmu varonis, bet gan boksa maiss. Un dzīves laikā saprotu, ka ar fizioloģiski pārākiem cilvēkiem uzturēt diskusiju un argumentāciju par viņu dažāda līmeņa spējām, un seksuālo preformanci var tikt tikai pie zilas acs. Tomēr gudrība. Tieksmi smalkā vidē audzēts un protekcionēts bērns šo lietu palaiž garām. Un, lūk, kura gudrība tad ir vairāk vērta ?
Labi, bet atejot no tā visa tālāk uz „pieaugušo” dzīvi. Mēs nereti cilvēka gudrību mērām pēc viņa sarunām un ieņemamā amata. Bet vai tie ir indikatori ? Galu galā dzīves iespējas, situācijas un brīži ir dažādi. Un viens nepareizs lēmums mūsu dzīvi var novirzīt visādās gultnēs. Tipisks piemērs ir mākslinieki, aktieri un mūziķi, kamēr viņi ziedojas savai jomai ,knapinās un piestrādā visur, lai tik izdzīvotu klasiski viņus sauc par muļķiem, bet tajā brīdī, kad viņi kaut ko sasniedz. Pēkšņi visi viņus sauc par ģēnijiem (pieņemsim ,ka tas ir gudra cilvēka apzīmējums). Kurā brīdī tā gudrība tiek izvērtēta ? IQ tests kā indikators laikam īsti nav pieņemts, bet tas tāpat ir vienkāršs indikators ,kas norāda cik gudrs tu esi pēc kāda cita domām, un cik ļoti atšķiries no vidējā svērtā koeficienta !
Kas ellē ratā pakaļā pataisa vienu par gudru un otru nē ? Un galvenais, kas padara mūsu sabiedrību ar šo ideju apsēstus. Kāpēc visi tik ļoti dzenās tik ļoti pierādīt, ka viņi nav muļķi, un jo vecāki paliek, jo svarīgāk tas viņam liekas. Sēžot labā amatā nevar būt muļķis, un cērtot malku gudrs. Kāpēc ?
Kur ir robeža un kā viņu novilkt. Teiksim man pašam ir interesanti vai es esmu gudrs vai tomēr nē. Ko lai es izvēlos par indikatoru? To ,ka manus lēmumus nepieņems kāds cits ? Vai to ,ka mans lēmumus atbalsta mani vecāki ? Ar atbalsta un pieņem es domāju kā gudrus un pārdomātus. Vai teiksim tas, ka es savu dzīvi vadu pēc sava prāta un pēc savas gudrības padara mani gudrāku. Interesanti laikam jau sanāk tas, ka nonāku pie tā, ka nesaprotu, kas ir gudrības indikators es kā personība, vai sabiedrība ar savu viedokli par mani.