![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
Hmm... Mans lielais sapnis/mērķis ir/bija jurisprudence. Bet kur tad es tāda divpadsmitgadīga to varētu mācīties, attīstīt, redzēt? Cik nu ikdienā redzēju un iemīlēju... Un vispār jau neviens neņēma mani nopietni. Un dažs labs joprojām ne, jo es, lūk, esmu dzimusi māksliniece...Neviens jau neredz, kas manī iekšā darās.
Konkrētāk - dusmas man ir par to, ka tie, kas atbildīgi par izglītību (IzM, skolotāji, vecāki), nu, pārsvarā neņem vērā to, ka arī padsmitgadnieki skaidri zina, ko grib. Un netic. Jo viņi, lūk, ir ''tikai" bērni. Ar attieksmi - ai, ko gan viņi sasniegs, tik dzerstās, pīpē, ballējas, kāda vēl nākotne.
Kopumā šai valstī trūkst līdzcietība, cieņa (rasisms, multikulturālisms), ticība un savstarpējs atbalsts starp līdzcilvēkiem.Vispār jau baigā skumja, ka tā...