Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

spike:

Nomainoties dienām ir galvenā doma vēl aizvien par to mainīšanos, dienas mainās maitas un met man sejā šādas darbības eksistenci. Kas tam dod jēgu? Tas,ka tu kādam pierādi, ka esi spējīgs mainīties ? Vai tas,ka tu mainies priekš sevis? Sanāk,ka mainīšanās ir vispār ir lieta ko pielāgo kādam.
Galvenā raize tomēr veidojas, ja es apņemos sevi mainīt,kas tiešām, pēc sava "brand new low", sanāk kādam. No otras puses, tas tāpat neko nemaina. Un vispārināti visiem ir vienalga.
Bet tomēr paturot prātā, ka nevienam nav ticības tajā,ka es to spēju izdarīt, un pēc dabas esmu spītīga būtne un daru pārsvarā pretējo, ko man liek. Vispār ja tā padomā ļoti nepatīk,kad man liek kaut ko darīt. Tas nozīmē, ka pārmaiņas savā dzīvē varētu ieviest par spīti.
Bet no otras puses un vienmēr ir otras puses, gribās kaut ko mainīt arī tīri sevis dēļ un ir lietas, kuras ļoti negribas mainīt vispār.
Ienīstu, kad mana rīcība vai kāds cilvēks liek man domāt. Tas padara manu dzīvi savdabīgu un neizbēgami tomēr kaut ko es viņā arī izmainu.
Lai gan no otra puses skatoties es vienkārši atgriežos pie lietām kādas viņas bija sākotnēji. Pirms tā sacīt "dzīve" izmainīja mani.
Pareizi kāds vakar teica ar saviem dēmoniem kaut kā jātiek galā, bet baigi negribas nobeigt viņus visus daži no viņiem tādi diezgan interesanti.
Vienīgais par daudz tās otras puses sanāca...
Savdabīga liekas tas, ka cilvēki, kas paši ir kļūdījušies un uzvedušies ne tā vien pret citiem. Bijuši līdzīgā situācijā kā tādā. Paši tagad neizrāda nedz sapratni, nedz ko citu. Bet izliekas, ka pašiem tā nekad nav bijis un skatās no augšas. Interesanta tā cilvēka daba pāri visam.
Kā tad darīties palikt kādam ir vai mainīties ?