Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Viss man oficiāli ir iestājusies otrā bērnība, kur man ir pieaugošas, augošas un progresējoša vēlme pēc brīvdienām. Un vēl saka, ka pieaugušie aizmirst, kā tas ir būt bērniem. Brīvdienas, Jāņi un Ziemassvētki, tas ir tas brīdis, kurus mēs gaidām vairāk kā bērni. Bet tas protams mani vienmēr ir licies ļoti parodoksāli, ka viss, ko mēs darāma ir brīvprātīgi, bet tāpat mums tas pārāk neiet pie sirds. Rada brīvības ilūziju, viss ir labi, kamēr es neapzinos, ka man viņa ir liegta.

Man personīgi tas sākās jau augstskolas laikā, kad es ap kādu 3 kursu saparatu, ka es padziļināti mācos lietas,kuras mani neinteresē, un man ir ļoti plašas iespējas to pamatot, pateicoties izglītībai,ko es iegūstu. Protams attīstīja loģisko domāšanu. Bet tad es saprotu, ka es vēl cītīgi strādāju, lai to apmaksātu. Kaut kā neliekas pareizi, bet nu nekas. Tas pats ir ar darbu, pazīstu ļaužus,kas mīl savu darbu līdz sirds dziļumiem, ienīst līdz sirds dziļumiem. Un kuriem ir frāze, ka tāda ir dzīve un tam tā nu ir jābūt. Neko nepadarīsi. Bet viņus visus vieno tas,ka viņi priecājas par brīvdienām un brīvo laiku. Ka brīvdienas gaida vienādi, un ir priecīgi nodoties atpūtai vairāk kā visam citam.

Un saprotu, ka es pazīstu varbūt tikai vienu cilvēku, kurš no sirds savu brīvo laiku velta 24/7 un dara to tāpēc,ka tas ir tas,kas viņam patīk.

Lūk, mani personīgi interesē, kā var sasniegt šādu apziņu un atklāsmi, ka tas ir tas,kas man patīk, te man nekad dzīvē nebūs sevi jāpiespiež. Un pie visiem velniem, es gribu darīt šo lietu un tas ir mans hobijs, tā ir mana dzīve un tas esmu es.

Man liekas,ka man ir kaut kāda kapitālistiska vēlme pašrealizēties, sava egocentrisma un spēju glorificējošā gaismā, līdz tam līmenim, kad ne tikai subjektīvs viedoklis mani nostāda pārākā pozīcijā, bet arī sabiedriski objektīvais. Lai gan no otras puses vēlme pēc pašrealizācijas, nevis paēst jau tā ir Maslova piramīdas augšējā galā.