Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Tā, man pateicoties garākām brīvdienām (darba dienām, jo darbs ir kā brīvdienas) ir sajucis viss plāns, un es vairs nesaprotu vai šodiena skaitās kā pirmdiena, otrdiena. Vai šodien ir vēl svēdiena. Vai tomēr tā ir pirmdiena, jo vakar bija svētdiena. Vai kā tur sanāk. Nezinu kā jums, bet man laikam nesanāk. Kaut ko es ar visu šo vēlējos teikt. Vismaz es tā ceru.

Bet galvenā doma, vispār pasaulē uz šīs zemas, kas tāds par ko būtu jādomā katram cilvēkam, kurš vien vēlas būt cilvēks, ir protams saistīta tikai ar mani. Bet man patīk, kad cilvēki par mani domā. Es secinu, ka esmu iejaucis sevi problēmā, kas mani mulsina, jo visu gadu, vai teiksim kādas 2 nedēļas. Kā mēs zinām laiks tāpat ir relatīvs. Es cerēju uz braucienu uz Pozitivusu, kur pārmaiņas pēc arī ir grupas,kuras vēlos redzēt, un Muse jau laikam būtu galvenā no tām. Bet mana problēma ir radusies faktā, ka liela daļa no jautrajiem pagājušā gada dalībniekiem ir vai nu kļavlapijā, dosies spēlēt futbolu tālajās zemēs, vai arī strādās. nelieši.

Lūk līdz ar to man ir neskaidra lieta vai man doties, jo es būšu praktiski viens pats nepieskatīts, un apmulsis, ko es tādā situācijā, lai daru, kā lai izdaros un pieduros. Kā lai es esmu es un daru kaunu apkārtējiem, kad nav neviens, kam darīt kaunu. Tā man zūd identitāte un individualitāte.Pēkšņi esmu nekas. Lūk, tagad es gribu braukt, bet nespēju saprast būs labi vai nē.

man vienkārši vajadzēja izkliegt šo sāpi. No otras puses dzirdēju, ka tur būs bērnu dārzs. vismaz domu biedri.