Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

mans dārgais internet,

Es laikam savā dzīvē esmu mainījis daudzus principus un arī daudzus ideālus, bet esmu sapratis vienu vienīgu lietu, lai kā mainītos laiks un vieta. Ir neskaitāmas reizes, ka es saprotu, ka mana vērtība ir draugi. Vai tas ir tāpēc,ka esmu bijis mazs ņerdziņš. Vai arī diezgan liels un diezgan nevis bijum, bet esmu. Nezinu kāpēc, bet man vienmēr ir cilvēki patikuši. Laikam jau tāpēc, ka viņi runājas ar mani, uzklausa mani. Un tad saprot, ka šādā veidā iznieko dzīvi. Mana doma bija tāda,ka es secinu,ka nav nekas skaistāks kā pasēdēt otrdienas vakarā pie viskija glāzes ar draugu. Pēc darba dienas,kad mazliet viss bija nomocījis. Sarunas ar draugiem mani uzmundrina. Varbūt kaut kas skaistāks ir pasēdēt ar blondīni pie vīna glāzes. Vēlams sēdēt zem segas, pēc iespējas mazāk apģērbtiem, un aizmirstam par vīna glāzi.

Jā, tas ir fakts, es secinu,ka man ir problēmas ar blondīnēm. Pārsvarā tādas,ka man viņas patīk, bet es viņām nē. Man liekas,ka man ir blondofobija. Nē, laikam fīlija. Labi, kaut kas ar blondīnēm un latīņu vārdu, kura nozīmi nebūs lemts zināt.

Bet jā, man tiešām patīk lielākoties cilvēki. Bet tomēr bieži izdodas apgalvot, ka tā nav. Labi te jau pie vainas ir mana dīvainā personība, kur es pats esmu diezgan intresants indivīds un mana komunikācija ir diezgan apšaubāma. Īpaši, tad ja tas ir kāds meitēns, kas man patīk. Man liekas,ka tad mani vispār vajag savaldīt. Un dievs dod, lai es vienkārši neuzvedos nekādi. Tas ir daivainā kārtā veselīgākais,ko es spēju darīt. Labāk, ir vienkārši iet prom un neko neteikt, jo es varu pateikt tādas stilīgas frāzes, merrrasss muuuhaaa un penis joke. Tad seko neveikls klusums, un dīvainā kārtā tas nekad nebeidzās ar crazy monkey dance.

Bet vēl viena lieta,kas man pārsteidza, kaut kur pa ausu galam es dzirdēju jautājumu, kas ir cilvēks, kas ir licis viss vairāk vilties dzīvē. Es tā padomomāju. Kas manā gadījumā ir ļoti sarežģīts proces, jo man liekas,ka mana domājošā smadzeņu daļa jau ļoti sen ir atteikusies no sadarbības ar mani. Un secināju,ka tas viss ticamāk esmu es pats. Jo es esmu vidusmērā pārstājis dzīties pēc lietām, ko es vēlos visvairāk dzīvē. Kā jau minēju esmu atkāpies no visiem dzīves principiem. Un par spīti visai savai tīņa un plus gadu apņemtībai. Esmu palicis par milzīgu mietpilsoni un viduvējību. Kas notika ar sapņojošo tīni manī, kas nevēlējās pieaugt. Labi, par to nespēju domāt, būs atkal jāieraujas stūrī un jāraud kāpēc. kāpēc, es neesmu Breds Pits un mani nemīl visa pasaule.