Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

lūk lietas,kas mani sāk interesēt šajā dzīvē ir tas,kas cik no dotajām iespējām, situācijām un likteņa pavērsieniem es novērtēju. Vienmēr ir bijis tā,ka es uz visu skatos ar vieglu prātu ar vienkāršu domu, paturot tam visam klāt cerību, ka viss mainīsies un mainīsies tikai un vienīgi uz labo pusi. Vienmēr ir bijis kāds mērķis, kāds sapnis, tendence un vēlme. Alkas un dziņa, kas tomēr ir dzinusi mani uz priekšu. Varbūt dažreiz tas ir bijis ambiciozs plāns, vai vienkārši izglītība, galu galā primitīva stūrgalvība, kas man vienmēr ir bijusi raksturīga. Bet rodas jautājums, ko darīt tālāk, kad šis mērķis un iekšējais dzinulis ir pazudis.

Man liekas,ka vairāk par gadu man tāda vairs nav. Man laikam nekad nav bijis tas lielais skatījums uz dzīvi, un man liekas,ka vairāk kā simts reizes esmu pieminējis, ka nekad neesmu sapratis, kas mani motivē vairāk par izaicinājumu, bet nekad neesmu sapratis, kas ir tas izaicinājums un ar ko viņam ir jārezultē. Labi tas, ka es saprotu, ka liela daļa cilvēku tāpat nedomā kā es un tas ko es redzu kā dzīves punktu viņi redz tomēr kā mērķi - skaistas mājas un mierīgas vecumdienas. Bet es kaut kādā ziņā vēlos to, ko viens mans draugs sauc par rokenrolu, kad ir tas adrenalīns, kad ir tā dziņa, kad ir gandarījums par paveikto.

Labi lielā mērā tas, ko vēlos teikt ir tas, ka esmu sapratis, ka man vajag nevis ilūziju, nevis izaicinājumu, bet to skaidro bildi kalna galā uz ko es eju. Lai gan man liekas, ka tas arī bija viss kristietības pamats dot mērķi un skaisto ilūziju par pēcnāvi visiem tiem, kas ir vīlušies tajā, kas notiek viņiem apkārt. Lai gan es neesmu paspējis tajā vilties, tas ko es zinu, ka tas ko vēlos ir lai man ir visu laiku ledusskapī Johny Walker Black Lable, beidzot varu atļauties savu dzīvokli, kur man uz platēm skan Black Bob no kid rock un sēžot uz pastiprinātāja es varu spēlēt tam līdzi. Spēlēt līdzi gan vairāk ir mana problēma, bet tas man liekas skaisti.

Lūk bet galu galā jautājums ir tāds cik ļoti ir tas ko es novērtēju tur kur es esmu, kāpēc es esmu. Un vai maz izprotu vai tā ir mana vieta, vai tikai starpposms uz ko citu. Vienkārši novērtēt to, ka varu izteikties šeit un ir tiešām kāds, kas to izlasīs. Ambīcijas un realitāte , vērtības un vēlme, ilūzijas un realitāte. Parāk daudz laikam par to visu sāku domāt, vai arī pārāk daudz alksu lietu, kuru nav. Vai arī tieši pretēji par maz alkstu, un vēl aizvien ceru, ka mans skaistais mērķis atradīs mani, nevis es viņu.