Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Vienkāršas lietas un vienkārši secinājumi ir cieši saistīti. It kā... Lai gan esmu mazliet sapratis un nonācis pie secinājuma, ka vienkāršās lietas ir tieši grūti ieraudzīt. Kā reiz tagad es cenšos iereaudzīt mērķi sev dzīvē. Bet laikam nespēju apstāties nedz pie kā vienkārša nedz pie kā cēla. Labi cēlu mērķi man gribās jau sen, bet pie tāda netieku. Man liekas,ka smagākais ir tas,ka esmu sapratis, ka man dzīvē nekas nenes prieku. Un pagaidām prieku tikai sagādā manas mazās vājības, kuras laikam ir tikai dažās, jo vecāks jo labāks viskijs ar ledu, kur priekšroka tiek dota staigātāja kungam, laikam pie vainas būs zolīdais paskats un frāze keep on walking un saulesbriles. Man liekas abas šīs lietas ir manas vājības, jo palīdz aktīvāk no citu acīm slēpt to,kas es esmu, jo saulesbriles taču to dara.. vai arī viņām ir kāda vienkāršāka un praktiskāka loma par kuru es nezinu. Kā arī laikam palīdz slēpties pašam no sevis un atbildēt uz jautājumiem ,kas ir tā kā iekrājušies, bet kuram nevēlos sniegt atbildi. Pamatā, kas ir tas,ko es daru ar savu dzīvi. Esmu izvairījies no konkrēta plānu, jau ļoti ilgu laika posmu, sapratis, ka man tāds nav un laikam īsti nav un nebūs vajadzīgs. Lai gan skarbā realitāte dauzās pie durvīm un saka, ka būs gan.

Esmu pilnīgā panikā no divām lietām, kas ir mierīga dzīve un komforts tai apkārt. Kā dvēseles nāve manās acīs ir tas brīdis, kad man būs jāizaug līdz tam līmenim un jāsaka, šis ir mans dzīvoklis un te es dzīvošu savas atlikušās dekādes. kad es iešu cari vietām un lēni apaudzēšu sevi ar mantām, kas pamazām pārvēršas par enkuru, kas mani tur uz vietas. Pat man liekas mans pēdējais pirkums dators bija portatīvais tikai tā iemesla pēc,ka pārāk daudz aktivitātes ir saistītas ar to un es vēlējos, lai man ir lieta, kas nav piesieta vienm punktam. Man liekas,ka es vairāk kā jebkurš cilvēks elementāri pretojos normālai dzīvei kā tādai. Kaut kur dziļi sirdī vēl aizvien mājo tā doma, ka vajag iekarot pasauli, vai vismaz savu vārdu ieskrāpēt kādā paliekošā akmenī.

Tādējādi man liekas,ka konstruktīvi grauju lietas,kas man patreiz ir stabilas un labas ...

Gribas strādāt pie kaut kā liela un paliekoša, ambicioza līdz tādam līmenim, ka tas tuvinās absurdam un pats par sevi ir pretenzios. Gribas ieguldīt visu savu sirdi līdz tam līmenim, kad tu saņem kritiku nevis uztver viņu konstruktīvi, bet esi gatavs savilkt dūri un gāzt pa seju, jo ir aizkarta paša esence un individuālā ekstenciālisma pamats. Gribas to mirkli, kad ieguldi tevi tik daudz, ka tam neizdodoties vienkārši zaudē sevi.

Lai gan pagaidām pat būtu prieks par īstermiņa mērķi, ko atrast. Un laikam neesmu ticis tālāk par to,ka vēlētos, lai man pietiktu kahones nopirkt daudz maz skanīgu akustisko ģitāru, aizdoties uz kaut kādu vietu uz pasaules, un mēģināt uz ielām paspēlēt, redzēt kā ļauži reaģē un uzturēt to pasākumu no tā, kas tiek iemest cepurē. Tā sacīt izlausties mazliet no rāmjiem un paskatīties cik skarba ir pasaule... Kaut kā tā.... Tikmēr piebeigšu savu kārtējo, bet šodien unikālo staigātāja glāzi un nodošos sevis tālākiem meklējumiem.