Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Manās mājās ir pienākuši dīvaini un neskaidri laiki, kad alkahola pudels stāv plaukta un netiek dzertas. Man liekas,ka krīze ietekmē manu udzīves fakatoru, tas ir no sērijas negribas vairs tik ļoti uzdīdzīvot.

Lūk tagad sapratu, kur ir manas filidotijas iespaods, pie visa ir vienkārši vainīga krīze. Tadējādi pateicoties sabiedrības spiedienam es nevēlos dzīvot neparātīgi un traki. Bet sēdēt mājās un skumt. Tomēr ir taču krīze un jābūt bēdigām. Kā arī rudnes, kurš ir pelēks. Lūk es atkal esmu atradis unikālu veidu kā pie visa vainot citus tikai ne sevi pašu. Ha ha ha

Bet patiesībā tiešām rudenim pienākot mūsu ielas paliek tādas intresanatas. Un lai kā es no sirds mīlētu Rīgu. Par spīti aizvien pieaugušo cilvēku kapitulācijai uz naudīgākām vietām, kas patiesībā ir vairāk kā saprotami. Tas kas mani satrauc ir tas, cilvēki tiešām izskatās nelaimīgi pie mums. Labi vasaras periodā viņi jau neizskatās pārāk draudzīgi un laimīgi par dzīvi. Tad tagad pelēkajam laikam iestājoties tas viss paliek vēl drūmāk.

Es jau varu teikt, ka no rītiem es pats neizskatos pēc laimes stariņa. Bet no rītiem es esmu pusaizmidzis un izskatos ļoti jocīgi, ar to es domāju aizmidzis un neredzu tālāk par savu degunu. Burtiski. Bet gribās kaut kā dzīves prieku vairāk, nezinu kaut vai tad, kad pašam ir ta, ka besī viss ārā vismaz iziet ielās un redzēt, ka cilvēki ir laimīgi. Labi tās laikam utopiska doma.