Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Šī laikm kopsumā man liekas, ka ir bijusi dīvainākā nedēļa manā dzīvē. Vismaz noteikti dīvainākā pēc izjūtām un sapratnes par apkārtnējo vidi. Katrā ziņā šajā nedēļā man laikam sanāk ir bijis maziņš soul serch. Kurš pa lielam manī ir tikai atraisījis kaut kādas jaunas vēlmes un ambīcijas līdz kuru realizācijām man nav ne mazākās nojausmas kā tikt. Bet katrā ziņā secinu, ka ir interesanti sevi mazliet paķidāt. Man gan laikam tas pēdējā laikā pārāk bieži gadās, bet ko, lai saka par skādi tas nenāk.

Vispār katrā ziņā galvenais prieks ir tāds, ka esmu pārgājis stadijā darīt, nevis tikai domāt. Tā ir tāda kā personiskā izaugsme, vai arī kā tas skaitās. Laikam jau nekad neesmu personīgi un garīcis audzis. Tagad laikam ir tikai jāsastāda plāns, kā es to visu likšu lietā un tādējādi parņemšu pasauli. Jo tomēr, ja pasaule netiek pārņemta tad kāda jēga. Vispār secināju, ka laikam bija taisnība tam, kurš teica, ka ir jābūt vai nu labākajam, vai nav jābūt nemaz. Katrā ziņā ir jauna velme radusies pie tā pieturēties, par ko gan esmu drošs, ka man nekad neizdosies piepildīt. Galevenokārt jau tapēc, ka tad ir jāuzņemās riski, un tas laikam nav mans lauciņš gluži.

Īsāk skaot izveidošu sev, kā alkaholiķis kaut kādu soļu programu uz savu ambiciozas dabas realizāciju, lai gan no otras puses es vienmēr esmu bijis tikai all talk un nekas vairāk.