Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Sāku domāt par lietām, kas norisinās dzīvē par to,ka beigās paliek tikai labais. Kaut kā ļoti interesanti viss virzāl līdz nonāk līdz tam, ka viss vienmēr ir labi. Viss sliktais izgaist, pazūd pagātenes rēgi un paliek tikai priecīgais. No tā es laikam varu secināt, ka es saprotu kā tas notiekās, ka saiet kopā vecie pāri, kad ir pārdzīvotas visas negācijas un pāri darījumi un paliek tikai skaistais. Lai gan, ja es tā padomāju tas ir pavisam cits stāsts, jo cilvēki ar kuriem mēs es esam dibinājuši attiecības aiziet pirmie. Laikam jau atkal izeju tīri subjektīva viedokļa, bet kaut kā aizvien retāk runājos ar cilvekiem ar kuriem esmu bijis. Secinu, ka laikam intresanti kā tas notiekas, ka cilvēks, kurš vienu brīdi tev ir vistuvākais un ar kuru tev ir visintīmākais kontakts, šoreiz laikam domāju tīri emocionāli, nākamajā brīdī ir no tevis viss tālakais. Kā jau saku visam ir izņēmumi un viss mainās.
Bet par spīti visam paliek tikai labais. Vismaz man tā ir, kad skatos uz lietām atpakaļ viss sliktais nesatrauc, vispār, ja tā padomā maz kas satrauc globāli. Bet varbūt jāsāk atcerēties, tas ļaunais, lai tiektos pēc kā vairāk dzīvē. kā mēs zinām, tas sliktais parasti liek centies un sasniegt vairāk. Un mūziku jau laikam arī rada tikai lielā sāpe.
Labi var būt virsotnes man ir pārāk tālu, lai es viņas sasniegtu.