Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna


Grand torino @ 11:43 am

Dvēseles stāvoklis: complacent

Laikam jau bija pēdējais laiks, kad vecais onkulis Īstvuds pēc savas “Miljons dolāru mazulītes” būtu atgriezies pie kā grandioza. Godīgi sakot filma, lai gan ieturēta līdzīgā stilā, ko var raksturot, ka skarbi reālu ar skaisti saldsēru nobeigumu un dzīves realitātes piesātinājumu, tomēr mazliet atpaliek no iepriekšējā hīta. Man liekas, ka kārtējo reizi varētu vainot filmas garumu, lai gan tai piemīt zināms spēja sevī ievilkt. Mani lielā mērā nepazuda sajūta, ka tomēr ir ievads ir kāpinājums un ir kulminācija, bet pietrūkst tāda piesātinājuma, kas visus šos notikumus vienmērīgi izsijātu pa visu filmas gaitu, un piešķir nepārtrauktības sajūtu. Vēlos atsaukties uz iepriekšējo un augstāk minēto filmiņu, kurai arī Oskara zeltainā gaisma lija pāri, tai tiešām piemita šī izkliedētība.
Pati filma stāsta par vecāka gājuma sirmu vīru, kurš ir zaudējis tikko savu sievu. Ar visu cieņu jāsaka, ja nu kādam ir lemts ir spēlēt skarbo vectēvu, tad Klinta kungs ir īstais šai lomai, jo teikšu godīgi, ja šāds vīrs būtu mans vectēvs ,es darītu visu , lai viņu nesadusmotu, jo negribētu zināt kāds viņš ir dusmīgs. Lieliski iederas, es pat nezinu kā, lai saka perfektāk būt nemēdz.
Tā nu, lūk, šim sirmajam vīram, kurš zaudējis savu sievu un acīmredzami ir vīlies savās atvasēs, kā nu tas skarbajos dzīves līkločos mēdz gadīties, gadās dzīvot skarbākā ASV sadaļā, kur nu visi pamatiedzīvotāji ir palikuši vairāk vai mazāk Mongu tautas pārstāvji. Skarbākas notikumu gaitas rezultātā, kur tiek pa vidu vēl piesmiets lieku reizi cik stilīgi ir būtu baltam reperim wanabee un pateikt bro kādam afroamerikāniskam jaunietim. Nav stilīgi un vēl mazāk veselīgi. Tā nu vecais vīrs iepazīstas un sapazīstas ar Mongu jaunākiem pārstāvjiem atrodot viņos daudz tuvākus cilvēkus kā paša ģimeni. Tā nu viņš viņos rod dzīves prieku, jaunam mācītājam palīdz saprast dzīves skarbumu un iepinās nepatikšanās, kuras kā reiz ir saistītas ar austrumnieciskajiem jauniešiem. Visam pa vidu, protams, figurējot 1971 Grand Torino Ford automobilim. Tāds īsumā varētu būt sižeta atstāts , cenšoties izlaist visu, ko nu jāredz pašiem.
Te nu jāsaka ,ka filmiņa bija par īsu, jo tēlus jau varēja pakāpeniskāk iepazīstināt, tā lai viņi sirdij tomēr kļūst tuvāki, kā arī centrālo tēlu lomu izvērstāku. Tas man liekas, jo var jau just to domu, kas aiz kino lentes palikusi, un saprotu, ka nevar jau tās filmas pārāk garas taisīt. Bet prasījās, ļoti prasījās, jo mani tiešām aizkustināja jau pati filmas emocionalitāte un dzīves atspoguļojums. Pasaka jau tomēr ir ar labais un sirsnīgais triumfē, bet atdzīsim vajag mūsu dzīvē labas beigas ar skumju pieskaņu. Un pat šķietami patīkama svētku filma, ziniet man vienkārši nepatīk ,ka šajos svētkos filmas ir skaistas, tur vajag tādu kā šī ar realitātes piesitienu.
Un protams, ka dzirdēt beigās blūzīgu balādi, ko dzied klints un visi citi filmas tēli ir vērts. Visus interesē kā dzied Īstvuda kungs, jo līdz šim domāju, ka saņemot šādu piedāvājumu viņš lejot sev viskiju glāzē, un noliekot nostāk cigāru, pašu pudeli sadauza pret idejas autora galvu.