Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Interesantākā atziņa bija tā šajā brīvdienās, ka es nevaru atrast sev šajā dzīvē vietu. Pretēji tam, ka man tam it kā negribas piekrist, bet sāku domāt, ka tā arī ir. Man laikam trūkst tādas galvenās domas pēc kā tiekties. Laikam man ir grūti saprast, kas ir tas ko es vēlos un pēc kā es tiecos. Kaut vai tāpēc, ka man laikam nav nekas tāds pēc kā es tiecos. Piedevām man ir tendence visā saskatīt kaut kādu žurkas ratu no kura nav iespējams izbēgt. Līdz ar to es arī īsti nekam nepieķeros. Es laikam tiešām esmu pārāk fucked up individual.
Personīgi man liekas, ka man pat ir radusies vēlme kaut kur ieslēgties ar grāmatu un mukt no visa, interesantais ir tas, ka ar grāmatu. Man vajag kaut kādu esības meklējumu, vai spirit walk, es sāku pamazām just tā. Lai gan es pārsvarā vēlos domāt,ka esmu vai nu ļoti laimīga un atvērta personība, vai arī pilnībā noslēgta un bēdīga. Bet pret bēdīgumu man ir manas klasiskās zāles alus plus Van Wilder.
bet īsāk sakot man liekas, ka jo pieaugošāks es palieku ,jo vairāk apjūku un neizprotu pārējo pasauli topu. Lai gan pēc idejas vajadzētu būt taču otrādi. Klasiski taču ir tā, ka tu izaudz saproti, ko no dzīves vēlies un tiecies pēc viņas. Es savukārt jūtos tā, ka es jo vecāks palieku, jo mazāk saprotu. Un vēl mazāk par sevi. Varbūt man arī jānododas kādai reliģijai. Labi tas tā pārdomas pēc sniega.