Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Sāku domāt, kurš ir tas brīdis, kad ir laiks secinājumiem, ka dzīve ir izniekota un nekam nav jēgas. Vispār vai tāds brīdis pienāk vai arī nē?
Jāsāk jau domāt arī tas, ka ir izniekota dzīve un kas nē. Kas tad ir tas, kas vispār dzīvi padara par neizniekotu?
Tiekšanās pēc sapņiem un to sasniegšana un nesasniegšana. Nez vai tā ir pilnvērtīgāka ja tu nesasniedz savu sapni, bet dzīvo ar apziņu, ka tu mēģināts, vai arī tad, kad nolēmi fall in line, un darīt visu, ko dara visi un sasniedzi šajā jomā kaut ko? Kas tevi viennozīmīgi padara par kvalitatīvu sabiedrības indivīdu un visi saka, ka viņš ir labi nodzīvojis savu dzīvi?
Izlaižot vispār cildināmu un svēto dzīves stāstus, kad ir tas brīdis, kad dzīve sasniedz savu galveno mērķi, kad viņa ir piepildīta, un kad viņa ir bijusi tā vērta?
Vispār jau jautājums ,kas tad ir prioritāri labais vai arī sliktais, ko nodari sev vai citiem?
Kad ir tas brīdis, kad mēs beidzam dzīvot un sākam izdzīvot, un vai izdzīvojot šajā dzīvē mēs nezaudējam sevi kā identitāti jebkurā brīdī. Vispār cik bieži mēs neizdarām to, ko gribam viena vai otra iemesla dēļ. un vai tas beigu beigās padara mūsu dzīvi tā vērtu, vai arī lieku reizi izniekotu?
Kas piepilda cilvēku dzīves, un kas ir tie lēmumi, kas noved pie tā, ka dzīve ir izdzīvota uz visiem 100%. Vai tas ir tad, kad tu maksimāli iekļaujies sabiedrības normās tādējādi piepildot savu ekonomiski aktīva valsts iedzīvotāju lomu, kurš papildina valsts ieņēmumus un apgādā savu mājsaimniecību ? Vai arī tas ir tas brīdis, kad tu vienkārši meties pakaļ saviem sapņiem , seko sirdij un dari to visu jau uz riska robežas vai nu iegūstot vai zaudējot visu. Bet pierādot sevi sev pašam neatkarīgi no iznākuma ?