Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Pirmais skumjais kino, ko es bērnībā biju redzējis bija "Grave of the fireflies". Laikam zināmu psiholoģisku iespaidu tas būs arī atstājis tā iemesla dēļ, ka tas ir animē. Man liekas, ka pirmais, ko es vispār esmu redzējis. bet pieļauju iespēju, ka savā bērna vecumā es to pat neapzinājos.
Interesanti, ka es to filmu man liekas atceros visspilgtāk no savas bērnības. Man liekas, ka viņa arī bija iecerēta kā dzīves mācība man no vecāku puses, jo spilgti atceros ,ka jautāju vai šī multene nebūs skumja... Neatceros gan īsti kā man tika sniegta atbilde, bet atceros, ka manu skumjo un mazo prātu šo filma tiešām aizskāra līdz sirds dziļumiem un biju domīgs un skumjš visas dienas garumā pēc tam. Tiešām atceros to kā ļoti skaistu multeni. Tagad galvā rosās pārdomas vai es vēlos viņu redzēt vai arī saglabāt šo skumjo sajūtu.
Patiesībā dīvaini, ka ir vēlme šīs skumjas saglabāt. Kad tagad palasu sīkāk redzu, ka filma ir bijusi par karu un ap tā šausmām. Bet prātā nez kāpēc ir palikušas šīs cilvēciski emocionālais pārdzīvojums, kas nāca no šīs filmas. Tieši tiešām šis cilvēciskais pārdzīvojums par sāpēm, skumjām un nespēju mainīt savu likteni neatkarīgi no pūlēm....
eh te jau šajā visā atmiņās gremdējoties bez maz vai asaras saskrien acīs... savdabīgi un dīvaini...
nē, laikam tomēr nebūs jāskatās vēlreiz, kaut kā baigo emociju pavilka. Negribas ,lai tas viss zūd skatoties jau atkal ar pieauguša cilvēka acīm. Bet tiešām izrādās japāņu animācija ir pielikusi roku pie manis audzināšanas...