Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

spike:

man liekas,ka es miega ziņā ienīstu šo nedēļu, bet labrīt.

Tātad vakar izbaudīju to prieku un laimi un biju Art & Copy filmā. Teikšu godīgi Lois ir tas,kuram vēlētos līdzināties dēļ iekšām. Bet esmu pilnīgi drošs, ka pēc filmas visi kreatīvie gāja un teica, kā mūs ir samaitājuši account executives, kas tikai pakļaujas klientiem, bet visi šie iet un domā jā, bet Latvijā tas nav reāli, jo lats ir jānopelna. Bet filma ir spēcīga un laba. Labprāt tādu novietotu uz sava cietā diska. Bet šajā visā sakarā radās doma, kas notiktu, ja nu kāds uzspridzinātu visu Rīgas kinoteātri, ardievas Latvijas reklāmas industrijai. Un ja jau par reklāmām tad līdz nāvei akcentēšu šo pepsi reklāmu. Dievs ar visu, kas viņai no estētiskā. Bet tas kā viņa atspoguļo paaužu ciklu. Un emocija, kas nāk līdzi, uzruna uz auditoriju. Fuck it, es viņu lieku kā etalonu, kuru teikšu godīgi neticu, ka kāds pie mums sasniegs. Tajā dienā es noteikti atradīšu zem gultas Meganu Foksu.

Neliela mīlestība man vienmēr ir bijusi pret tumsu. Es nezinu kāpēc, bet man liekas,ka es vinekārši varētu sēdēt mājās tumsā un domāt. Labi, meloju domāt es nevarētu šī sokrātiskā skola man ir garām, un kā jau minēju, ja jau filazofija tad tikai sofistika. Nav ko daudz. Bet par tumsu runājot. Es secinu, ka par spīti tam, ka esmu sociāli destruktīva būtne. Es mīlu mieru klusumu, austiņas uz ausīm, un rakstīt vārdus, vai vienkārši mētāties par domām. Es tad jūtos mierīgi un droši un harmonijā pašam ar sevi. Laikam jau ilūzija no tā, ka es viens. Varbūt ir laiks radīt savu civilizāciju, kas visu laiku dzīvo tumsonībā.Ui, pareizi tādā jau dzīvoju.