|
vakar naktī biju slimnīcā. no jaunajām zālēm, ko psihiatrs izrakstīja, sākās krampji. jau visu nedēļu rāva labo roku krampī, bet domāju, ka tas kaut kā saistīts ar slimošanu (ar ko veiksmīgi nodarbojos principā visu nedēļu), bet vakar spazmas sāka parādīties ap muti un mutē. nekontrolēti viss raustījās, tai skaitā mēle, līdz nevarēju parunāt. par laimi biju ar draugiem, viena netiktu galā. Sapratām kādas ir iespējas, un aizveda mani uz Stradiņiem. tur biju līdz kādiem diviem naktī, pielika pie magnija sistēmas. tagad šķiet, ka žoklis ir atbrīvotāks nekā jebkad ir bijis.
slimnīcā palaimējās ar ārsti, tā nebija slikta pieredze, bet vispār tur ir šausmīgi. visu laiku pīkst, apkārt dzērāji (viens asiņainu, sadauzītu seju), veci, izkāmējuši onkulīši, kas atgādina tēti pēdējos dzīves mēnešos. priecājos, ka notrigerojos salīdzinoši maz.
un šodien jūtos pārsteidzoši labi. laikam jau tāpēc, ka pirmo reizi šonedēļ varēju iziet pastaigāties un gandrīz sajutos kā cilvēks. kopš pagājušās svētdienas būtībā biju piesieta gultai, absolūti nekādas enerģijas.
esmu ļoti pateicīga, ka vakar nebiju viena vai vēl sliktāk - laukos ar ģimeni, kas noteikti nemācētu reaģēt tik adekvāti kā mani draugi (+ visi jau būtu iedzēruši, un kurš tad mani uz to Madonu vestu). vēl esmu pateicīga, ka šis notika tad, kad notika, nevis taisni uz Romas laiku. |