|
Manas pēdējās nedēļas šajā dzīvoklī mēģina padarīt pēc iespējas mokošākas. Tikko izremontēja to stulbo grīdu, jau pēc pāris dienām izrādās, ka mājā mainīs stāvvadus. Mana dzīvokļa saimniece saka, lai neuztraucos, dzīvoklī neviens nenāks. Mājas saimniece saka, ka nāks gan. Visu šo nedēļu katru rītu deviņos (vai pirms deviņiem!) aiz sienas urbj. Katru otro dienu mani kāds pārtver kāpņu telpā un prasa, vai drīkst ienākt paskatīties. Ienāk, paskatās, saka, ka nezina, ko darīt. Šondēļ mājas saimniecei likās normāli pajautāt, vai man ir kāds vīriešcilvēks, kas varētu atlauzt virtuvi (jā, bļe, desmit rindā stāv darba dienā lauzt vaļā virtuvi). Mani jau trešdien laicīgi pabrīdināja, ka piektdien dzīvoklī nāks strādāt (studio dzīvoklī, kur nevaru nekur nolīst, prom aiziet nevaru, negribu atstāt kaķi tādos apstākļos), esot visu laiku jābūt uz vietas, nākšot deviņos. Ir gandrīz 11, neviens nav atnācis. Gribēju pajautāt urbējiem, bet viņi šoreiz urbj kaut kur citur (skaņa tāpat neizturama). Ja viņi kaut ko domā pārcelt, lai iet dirst. Teikšu, lai gaida līdz izvācos nākamo sestdienu (saprotu, ka tā tas visdrīzāk nestrādās, jā).
Katru reizi, kad kāds te pa nedēļu nāca, paliku progresīvi neiecietīgāka. Parasti vispār neesmu rupja pret cilvēkiem (visu laiku bail kādu aizvainot), bet tagad esmu gatava būt Kārena. |