|
Rodas vēlme teikt, ka gribu sevi atpakaļ, bet šī arī esmu es. Tik daudz jāpierod. Pie regulāra noguruma (vasarā, pavasarī, pat pagājušajā ziemā bija daudz enerģijas). Pie tā, ka vairs nespēju tik efektīvi kā parasti strādāt vai sakārtot savu darba dienu un prioritātes. Pie tā, ka vairs nespēju dot līdzcilvēkiem tik daudz kā kādreiz. Gribu būt klātesoša, bet baidos no e-pastiem, zvaniem, ziņām. Daudz aizmirstu, ko kam esmu apsolījusi vai kādreiz piedāvājusi. Pat nevaru nosūtīt jaunu dzejoli tiem cilvēkiem, kam parasti esmu sūtījusi. Labajās dienās gaidu, kad notiks kaut kas slikts. Daudz domāju par nebūšanu. Nav pašnāvniecisku domu, bet ir stipra vēlme neeksistēt. Un kārtējā dzīves biedru likuma noraidīšana to bezcerību tikai papildina. Zinu, jāiet pie terapeita, bet apstākļu maiņas dēļ nav tam pastāvīgu ienākumu. Būtu vismaz baseins, kas palīdz man savākties, bet vīrusa dēļ nedaudz bail tādā vietā rādīties. |