Divas nedēļas agrāk sākās mēnešreizes. Un tad briesmīgākie krampji mūža tieši uz nometnes noslēguma lasījumiem. Tā jau grūti atvadīties no cilvēkiem, bet vēl galva no sāpēm reiba. Šodien žēl sevis un trūkst dzīvotgribas. (Es gribētu šo ierakstu beigt uz cerīgas nots, jo zinu, ka drīz vien būšu atpakaļ pie savas ierastās enerģijas, bet vēl es gribu būt dramatiska)