|
Sajūta kā filmās par 20./30. gadiem, kurās ir paātrināta montāža par uzdzīvi. Apkārt griežas smejoši cilvēki, glāzes un negulēšana. Kad mani šodien atveda atpakaļ no jūras, aiztaisīju mašīnas durvis un uznāca spēcīga "un ko tagad sajūta"? Zinu un saprotu, ka ir jāpaliek arī vienai, bet ļoti gribu no tā izvairīties. Nepatīk, ka regulāri pazaudēju spēju būt pašpietiekama. Rudenī un ziemā tas, protams, ir vieglāk. Rīt visu pēcpusdienu tiešām nopietni jāraksta, bet es taču pat nosēdēt mierā vairs nevaru.
Šonedēļ beidzot izstāstīju teātra komandai un daļai draugu par savu lielāko traumu. Pirmo reizi dzīvē tas eksistē ārpus manis. Uzrakstīt par to un nodot cilvēkiem bija traki (panikas lēkmes traki), bet ir sperts liels solis un es dzīvoju citā, nedaudz labākā realitātē. |