|
Atbraucu uz Preiļiem, tētis normāls, varējām parunāt. Bija ļoti jaukas sarakstes ar draugiem. Jutos mīlēta. Kāds man pievērš uzmanību un izsaka komplimentus. Īsumā - gribēju plašāk uzrakstīt, cik viss labi, BET tad... Izgāju paskriet, pēc tam pastaigājos, stiprs vējš, viss smaržo, skaisti, ja? Un tad man sāka sekot. :)))) Tas vienmēr tā izsit no sliedēm (gan tad, kad tas notiek ar mani, gan tad, kad ar citām sievietēm), ka es ilgi nevaru atgūties. Un man reāli šķiet, ka tā ir tāda cīņa, ko manas dzīves laikā mēs neuzvarēsim. Es tikai ceru, ka visām manām mazajām sievietēm ar to nāksies saskarties arvien retāk. Jo man gribas skaļi raudāt, kad es iedomājos, ka kāds aiztiks manu 14gadīgo māsīcu.
Pie reizes - sievietes, es jūs mīlu. Paldies. |