|
Brauciens uz Liepāju bija kā atvaļinājums ārzemēs - kafijas dzeršana terasēs un saule. Pirmo reizi mēneša laikā divas dienas no vietas nemaz, nemaz nestrādāju. Braucot uz turieni vilcienā viss bija ļoti labi, visi klusi un distancēti. Taču atpakaļ autobusā... Pāri ailei no manis sēdēja puisis, kuru pieķēru vienu reizi nospļaujamies aiz krēsla. Pēc tam sapratu, ka kaut kas nav ok, jo viņš spļauj asiņainas siekalas pudelē. Man šķita, ka pārītis, kas trolejbusā laizījās, bija traki, bet no šī man palika nelabi. Kaut kur aizmugurē kāds, protams, telefoniski kārtoja attiecības (kā parasti, kad braucu starppilsētu autobusos. "Tu tāda saspringta izklausies"; "Ak tu esi gultā? Ko tu darītu, ja es tur būtu?"). Ar masku tās trīs stundas tomēr grūti, jo sāk sāpēt ausis, pēc tam attiecīgi galva. |