šorīt jau pamodos ar nepatiku pret eksistenci, bet tad arī pasaule nolēma būt pret mani skarba. mežā apskāvu koku, no kura izkrita žilete (tas nav nekāds simbolisms, tiešām izkrita), vakarā gāju pa barona ielu un viens kungs vispirms uz mani sakliedza, pēc tam skrēja pakaļ un gribēja iepazīties (šoreiz tik nepatīkami, ka pat drebēju), visu laiku auksti, mēģināju būt produktīva un noderīga, neveiksmīgi.