|
Es šodien esmu pārāk daudz domājusi. Man steidzami vajag salabot telefona austiņu problēmu. Mēģināju noskaidrot, kāpēc man šodien strauji kritās vēlme eksistēt. Jau agri dienā iesākās panīkums, nīgrums, skumjas. Iespējams, ka tas tāpēc, ka, kā jau vienmēr, ap šo laiku daudz jāatvadās. J. aizbrauc, es pārvācos, dzīvošu bez D. un viņas psihā kaķa (kuru mīlu kā savējo). Un es šovasar vairs nespēju atvadīties. No tā nonācu pie citas problēmas - kā savus mērķus bieži nospraužu lietas, kuras atkarīgas no citiem cilvēkiem. Tas ir, es vairs neesmu tik ļoti pašpietiekama kā kādreiz. Lai gan man nereti paliek garlaicīgi, es tāpat dzīvoju pasākumiem, brīžiem, kuros satieku cilvēkus, nevis kaut kam, kur es pati kaut ko varētu darīt. Un kas vispār ir tas, ko es pati varētu darīt? Rakstīt? Tam man arī vajag cilvēkus. |