|
man šķiet, ka daudz gribu rakstīt par to, kas ar mani notiek, ko es domāju, bet īstenībā es labprāt apzīmēju tikai detaļas vai ļoti samilzušas lietas.
mēģinu pieņemt, ka manas mājas var būt Latgale vispār, nevis tieši tēta dzīvoklis. pa nakti biju pie Čertoka. Kad sēž tur klusumā, izklausās, ka viņš elpo, brīžiem pat dungo. Ar G. tumsā peldējām blakus ezerā zem zvaigžņotām debesīm. no rīta piecēlos Čertoka tuvumā, nokāpu pie viņa pidžammā, stāvēju viena un kaifoju līdz atnāca kaut kāda tauriņu kolekcionāre un ar savu stulbo tīklu noķēra spāri. pēc tam arvien vairāk trokšņaiņu ģimeņu, kuras, kāpjot lejā, runā muļķības ("Ezers ir pretējais baznīcai", "ezers ir miris"), uzmet Čertokam vienu skatu un iet prom. Kādreiz es priecājos, ka cilvēki viņu brauc apskatīt, bet tagad krasts piemētāts ar benčikiem un es no dusmām sāku raudāt. Vispār aug riebums pret jebkādu nekārtību, visur eju un ceļu citu atkritumus.
tikko pamodos no diendusas, kurā, šķiet, biju aizmigusi tikai daļēji. daļēji iemidzinātā apziņa man mēģināja ieskaidrot, ka es ar visu esmu mierā (un ar daudz ko es esmu), bet pamodos un atkal aug īgnums, trauksme. es gribu visu dienu sēdēt pie sava ezera un nīgri glūnēt uz cilvēkiem, kas viņu nesaprot.
Man ap kaklu ir saplīsis rožukronis ar zilām pērlītēm.
20:43 Un tad man sākās panikas lēkme (pat seja notirpa). Gribu sākt strādāt, lai nomierinātos, bet smadzenes kliedz un liek gribēt kaut kur skriet, bet man taču te nav ne draugu, ne suņa, ar ko iziet pastaigāties. |