|
Pat ar 400 km starpā ģimene spēj mani apbēdināt. Un tad es sev pārmetu, ka nepavadu ar viņiem pietiekami daudz laika, pat nepiezvanu, lai gan ļoti labi saprotu kāpēc labāk esmu kopā ar draugiem. Viņi ir mīloši, es ar viņiem jūtos droši. Pat tad, ja mēs strīdamies, tad daram to prātīgi. Mēdzu sev atgādināt, ka, piemēram, mamma un tētis izgājuši cauri visādiem sūdiem, bet mani draugi arī ir un joprojām neuzvedās tik egoistiski un dumji.
Pagājusī nedēļa bija neticama. Notika viss. Viss bija skaisti. Tagad kaut kā jāsamierinās ar to, ka nevar tā dzīvot visu laiku (lai gan tāpat gandrīz visu vasaru pa nometnēm). |