|
šis varēja būt vienkārši jauks vakars (kuru man pēdējā laikā nav īpaši daudz), bet beigās šis bija jauks vakars ar vainas apziņu fonā, jo mani foršie vecāki reizēm ir baigie lohi. ar 200 km attālumu viņi tāpat pamanās nesaprasties, un tad zvanīt man. tad, kad es saku "kāpēc tu izdarīji tā un tā un pateici to un šito", viņi uzreiz apvainojas un met nost klausuli. tātad, beigās dusmojas viens uz otru un uz mani.
jo vispār ir baigi ērti, izmantot bērnu kā personu, kurai pasūdzēties, taču vienmēr aizmirstās, ka bērns ir bērns abiem. un vispār bērns domā, ka viņi uzvedās bērnišķīgi.
tātad, es šobrīd jūtos vainīga par to, ka neesmu palīdzējusi saviem vecākiem, lai gan es saprotu, ka tā vispār, bļe, nav mana darīšana.
bet vispār dzeru šņabi un runāju ar krusttēvu (policistu) par policistu darbu. viņš saka, ka tad, kad man uzmācas kaut kādi lohi, esot jāzvana mentiem un jāpastāsta, jo viņi krājot informāciju par tādiem lohiem. |