|
savas pēdējo dienu fiziskās un emocionālās sajūtas spēju raksturot tikai ar "man ir grūti."
Biju Preiļos. Sakārtoju tēta dzīvokli, aizbraucām pie maza, skaista ezera, kur makšķerēja tēta brālis. bet aizbraukt grūti. redzu, ka tētim vientuļi. viņš teica, ka iedvesmoju viņu iztīrīt šķūnīti, bet parasti nevarot apātijas dēļ. braucu prom naktī, debesīs vēl sarkana atspīdēja saule, latgales pļavas miglā. grūti.
un esmu slima. šķita, ka no deguna pilieniem palika labāk, bet pusi dienas tāpat elpošanai izmantoju tikai muti. mēle pretīgā krāsā. nogurstu trīs reizes ātrāk nekā parasti. no noguruma jebkuras citas emocijas liekas apgrūtinošas un kaitinošas. kaite no deguna pāriet uz kaklu. grūti.
vispār pilna sirds (tā saka, vai ne?).
Atceros to čali vienā no piketiem (laikam studentu), kuram bija zīme "man ir grūti". gribu to uz krekla. gribas, lai kāds pažēlo. |