|
piektdien gājām uz erasmus ballīti. tā arī neiepazināmies ar nevienu cilvēku, bet nevis tāpēc, ka negribētu, bet gan tāpēc, ka jocīgi. tātad, ballītes sākums pusnaktī (tā te ir pieņemts), mēs ieradāmies stundu vēlāk (tā te arī ir pieņemts), pie kluba ieejas mūs sagaidīja šejienes erasmusiešu galvenais čalis, kurš vienmēr ir ļoti priekšnieks un pārsvarā izklausās vienkārši riebīgs. viņš teica, ka ballīte sākas divos (un vai tad mēs neizlasījām? bet kāpēc viņš tur sēdēja jau vienos, es tad nesaprotu), bet tagad esot jāiet uz dzīvokli pie pārējiem. nu un tā mēs sākām iet, bet tad es pamanīju, ka viņa draugam rokās ir šļirce (kas, protams, var nozīmēt, ka viņš to izmantos pats sev, bet... nē), pateicu to latviski Lindai un tad mēs teicām, ka iesim satikt savus skolas draugus un būsim atpakaļ divos. Protams, nekādu skolas draugu nebija (bet reāli tie tagad būs mūsu vienīgie draugi) un mēs divatā iedzērām smukā bārā, kur visiem bija +30. Ap trijiem ieradāmies atpakaļ klubā. Tur skanēja džastins bībers spāņu valodā, neviena erasmus studenta nebija, ļoti smējāmies par visu un pasūtījām šotus, kurus mums ielēja garajās glāzēs (tādu lietu kā apple pie te laikam nepazīst, tāpēc dzērām tīru šņabi, uzkožot citronu). mēģinājām dejot, bet viss bija spāņu popmūzika ar vienu ritmu (ērti dejojamu ritmu, bet ļoti apnicīgu). kāds ar mums sasveicinājās vāciski, citam sastāstījām, ka esam no igaunijas... un kaut kā jau bija seši no rīta un gājām mājās. ir ļoti grūti visu laiku kāpt kalnā, ja esi piedzēries, bet Vigo ir tikai kalnā vai no kalna lejā.
tā lūk mums tagad nav neviena erasmus drauga. es saprotu, ka tam priekšniekpuisim ir bijis jāstrādā jau ar miljons erasmus studentiem, bet tas nemaina to, ka viņam gan būtu jābūt laipnākajam čalim Galīcijā. es pat neprasu nekādu īpašu uzmanību, bet nebūt loham vispār ir baigi forši.
te bieži tāda sajūta it kā man būtu 16 - no skolas reizēm bail, eju uz klubiem (droši vien to gan vairs nedarīšu).
ir svētdiena un visi spāņi slaistās saulītē, kamēr mums jāraksta visi parādi lka. |