|
Esmu Spānijā jau nedēļu un vienu dienu. Skolu esmu apmeklējusi piecas dienas. Man sāp visi muskuļi, jo tagad esmu kustību teātra kursā (mēs ar Lindu viņiem pielipām, jo no viņiem mums vairs nav bail). Vigo no rītiem un naktīs ir auksti (auksti, tas ir 0 vai - 1 grādi). Nākamnedēļ sagaidīšu savu pirmo ciemiņu. Es visu laiku ēdu olīvas, kuras man teorētiski negaršo. Šodien ar spāņiem runājām par mitoloģiju, mēs viņiem pastāstītājam par lietuvēnu un secinājām, ka tā visdŗizāk ir aniexiety (latvietim likās, ka viņš par agru iesēja kartupeļus, naktī no satraukuma pamodās un domāja "uuu, must be the spirit of a dead child"). Vakar iemācīju puišiem lamāties - šodien viņi atcerējās tikai "tu smirdi", kas vairāk izklausījās pēc "tu merde". visi pret mums ir ļoti laipni. es neilgojos, es "tikai" par visiem uztraucos. mums ir savs autobusa šoferis - viņš mūs katru rītu atpazīst un vienmēr pasaka kādu frāzi galīciešu valodā. Spāņu puiši spēlē akardionu un tā ir ļoti skaista pieredze. vīnu dzeršu kā ūdeni līdz man apniks. |