Es jūtos tā, it kā ietu prom atmuguriski un lēnām mātu visām vietām un cilvēkiem. Ļaudonai, Ligitai, Preiļiem, Dāmām, Ivetai, Martiņai... (vienīgi pie Gundegas prombūtnes es esmu nepatīkami pieradusi). Bet tagad, kad liela daļa mantu ir sakrāmēta, daļa drēbju nonākusi labdarībā, grāmatas atzīmētas datorā, man ir mazāk bail. Tiesa, izrādās, ka šī mazbailība nozīmē arī pilnīgu pohujismu pret pēdējo eksāmenu.