|
Anna: Aj, šodien kaut kā negāja eksāmenā...
Ance: Cik tev ir?
Anna: 8
Ance: Anna.
Ofija (vēlāk): calm down, hermione
ja visus citus gadus bija deviņi, tad šogad gribējās desmit, bet Hese mani iegāza. rīt nākamais eksāmens (ieskaite?), bet īpaši pat necentīšos mācīties, jo, ja reiz jau trīs gadus neko nesapratu, tad ganjau arī tagad nekļūs labāk. divi brieži man ir mācījuši pantmērus, bet man joprojām nepielec.
šķiet, ka diena vēl nav pusē, bet jau atkal izdzīvotas visas emocijas. biju ciemos pie tēta brāļa. kopā taisījām salātus, dzērām tēju. es jau jūtu, ka varētu viņam pieķerties, jo viņš ir ļoti opīgs, un man vienmēr ir gribējies opi. bet drīz jau jābrauc prom un tā stulbi vispār - visu laiku dzīvojām piecu minūšu attālumā, taču tikai tagad aizgāju ciemos. jocīgi, cik viņš dažās darbībās līdzīgs tētim. griež desu tik pat smalki, runā tāpat, smaida kā visi Belkovski. atvedīšu viņam kaut ko no Spānijas.
izgāju ārā un gribējās raudāt. daļēji no noguruma (nav gulēts). un vispār es esmu ļoti raudulīga priekš cilvēka, kurš nespēj runāt par savām emocijām vai izrādīt tās publiski.
edit: un kā lai neraud? tēta brālis tikko piezvanīja, lai pastāstītu, ko vēl darīt ar ķirbi, kuru viņš man iedeva. turklāt, sarunu beidza ar "nu labi. mācies!" |